Radio Pieci.lv raidījuma "Nogaršo ar pieci" vadītājs un pavārs Renārs Purmalis (https://gatavodaba.lv/) iesaka savu medus kūkas recepti.
Lai krējums būtu treknāks, to vēlams notecināt – iepriekšējā vakarā ieliek sietiņā, novieto ledusskapī vai vēsā vietā. Mitrums, sūkalas notecēs un paliks biezs krējums, līdzīgs krēmsieram.
Medu ieliek metāla bļodiņā, kuru savukārt ievieto katliņā ar karstu ūdeni un lēnām silda, līdz medus kļūst šķidrs. Tad pievieno sodu, kas uzreiz kārtīgi uzputo, noņem no plīts. Kad viss ir mazliet padzisis – silts, bet ne auksts, pievieno olas, sakuļ. Tad pakāpeniski pievieno un iemaisa miltus.
Ņem cepampapīra loksnes, un uz katras uzliek pāris ēdamkarotes sagatavotās masas. Vēlams izlīdzināt ar konditorejas lāpstiņu pēc iespējas plānā, teju caurspīdīgā kārtiņā. Katru loksni liek cepeškrāsnī uz 2–4 minūtēm, 1800C karstumā, ņem ārā un cep nākamo, līdz izcepta visa mīkla. Tām jābūt viegli brūnām. Izceptās loksnes krauj kaudzītē, apgriež maliņas, lai visas būtu vienāda izmēra. Atgriezumus nedaudz pagrauzdē 1000C un sadrupina ar rokām vai blenderi, lai izmantotu sānu un virsmas dekorēšanai.
Mīklas kārtu daudzumu katrs var izvēlēties pēc vēlmēm. Receptē norādītais daudzums pietiks 10–12 porcijām. Uz katras kārtas liek krējumu, kam pa virsu ber cukuru. Krējumu smērē tik biezu, lai plāksne nespīd cauri. Lai nesasulotos, nav ieteicams krējumu iepriekš sajaukt ar cukuru. Ja vēlas, cukuru var aizstāt ar medu, to pārlejot pāri krējumam katrā kārtā. Īpašai garšai starp kārtām var uzbērt ziedputekšņus, arī ielikt kādu dzērveni.
Kad kārtas saliktas, virsmu apber ar sagatavotajām drupačām, arī ogām un ieliek uz nakti vai vismaz sešām stundām ledusskapī. Ēd nākamajā dienā! Labu apetīti!
Renārs Purmalis: Medus kūkas pagatavošana nav sarežģīta, tomēr prasa zināmas iemaņas. Vienīgais veids, kā to iemācīties izveidot izcilu – pagatavot vismaz pāris reizes, jo pirmajās reizēs var sanākt, ka tā ir šķībāka, vienā vietā kaut kas ir par daudz, citā pietrūkst, lai gan garšas ziņā izdosies vienmēr. Ja svētki ir pēc mēneša, iesaku pagatavot vienu – divu kūkas, lai piešautu roku, un tāpat apēst mājās pie tējas. Jāuzmanās, lai plātnes nepiedeg – ja tās apcepas pārāk tumšas, tad būs rūgtas un kūkai nederēs.
– Vai medu dažādās receptēs var aizstāt ar cukuru?
– Mana sieva nodarbojas ar kūku cepšanu, viņa saka, ka to droši var darīt, bet ir jālieto šķidrs medus, kas pats pil no karotes. Tad nekas receptē nemainīsies. Vienīgi jāsaprot, cik daudz medu lietot, lai tas aizstātu attiecīgo cukura daudzumu, jo medus tomēr ir saldāks pēc garšas. Tas arī var izmainīt produkta struktūru, piemēram, auzu pārslu cepumi ar cukuru būs drupenāki, ar medu – plastiskāki.
Man pašam reiz kādā raidījumā biškopis atsūtīja pētījumu par to, ka medus kvalitāte un sastāvs nemainās, ja to nekarsē ilgāk par divām stundām. Tāpēc to iesaku lietot receptēs, kur nav ilga termiskā apstrāde, lai medus saglabātu savu veselīgo sastāvu. Bet tas pats attiecas uz cukuru – arī to nevajag pārcepināt.
– Tev esot arī stāsts par medus kūku Parīzē.
– Esmu trīs reizes devies uz Franciju, gan, lai gatavotu Latvijas vēstniecībā, gan festivālos. Un katru reizi gatavoju medus kūku, vienreiz pat 200 cilvēkiem. Tur viens pasākums aizveda pie nākamā, un sanāca, ka varēju iepazīstināt francūžus ar mūsu medus kūku. Francijā es krējumu nenotecināju, jo tur varēja dabūt 35 % vietējo krējumu, kas nav tik skābs, bet treknāks un blīvāks. Sanāca, ka toreiz nākamajā dienā vēstniecībā viesojās arī Latvijas kultūras ministrs un ēda manu kūku, tajā reizē to pagatavoju ļoti daudz. Par to man bija liels prieks!
Tas man lika domāt, ka arī ēdiens ir kultūra, un latviskajām garšām būtu jāpievērš daudz lielāka vērība – gan saglabāšanai, gan attīstīšanai. Jo arī kulinārija ir viens no tūrisma interešu aspektiem, kas interesē gan tūristus no ārzemēm, gan aicina mūsu pašu cilvēkus baudīt dažādu novadu garšas. Arī medus kūka varētu būt viens no tādiem Latvijas kulinārajiem simboliem, tradicionālajiem ēdieniem, kas noteikti atšķirtos dažādos novados – gan pēc medus veidiem un garšām, gan receptes niansēm. To noteikti ir vērts popularizēt plašāk, piemēram, rīkojot medus kūku konkursus!
– Kā tev pašam radās interese par pavārmākslu?
– Atceros, ka bērnībā gatavoja mamma, kura to darīja tik labi, ka mēs neiejaucāmies. Arī virtuve bija maza! Mans pirmais firmas ēdiens bija no Egila Zariņa raidījuma “Mikslis”, ko tolaik cītīgi skatījos – pildītas olas! Tās pagatavoju, kad man bija 5–6 gadi. Vēl man patika, ka skolā mājturības stundās meitenes adīja un šuva, bet puiši gatavoja ēst. Droši vien arī tas iedeva kādu dzinuli. Mums bija ļoti atraktīva skolotāja, kas deva interesantas receptes, kuras 40 minūtēs varēja pagūt uztaisīt. Viņa arī uzdeva mājasdarbus, piemēram, uztaisiet nedēļas nogalē vecākiem peldošās salas. Un pārbaudīja pēc godīguma – uzprasīja, kurš uztaisījis, un tad pajautāja kādu precizējošu jautājumu, uz kuru nevarēji atbildēt, ja nebiji gatavojis.
Tad es gadu pavadīju kā brīvprātīgais Gruzijā, pēc tam atgriezos Latvijā un sāku studēt vides zinātni RTU, taču paralēli strādāju virtuvē, mazgāju traukus. Man paveicās ar šefpavāriem, kas mani kaut kur virzīja, gribēja, lai es attīstos, parādīja notikumu secību. Teica – ja ātri nomazgāsi traukus, parādīšu un iedošu tev vēl vienu darbu. Tad jau varēju filēt gaļu, zivis, cept maizi.... Uz nākamo vietu jau es gāju strādāt kā pavārs, jo mācēju jau izveidot sagataves. Tā mācījos vienā restorānā, nākamajā, pats lasīju, apmeklēju meistarklases. Arī Vincentā biju kādu laiku. Sāku arī ceļot – Francijā, Itālijā, pastrādāju Norvēģijā. Taču, kad jau biju sagatavojis pirmo banketu vēstniecībā, mamma man joprojām prasīja, kad dabūšu diplomu!
– Un šobrīd tavs pamatdarbs ir Gatavo dabā koncepts, kur tu piedāvā garšīgi pagatavo ēdamo brīvā dabā.
– Vedu grupas pārgājienos – gan tikai dažus, gan 10–20 un līdz pat 100 cilvēkiem, kur gatavoju pats un arī iesaistu dalībniekus. Vadu meistarklases, klāju galdu kāzās. Sadarbojos gan ar uzņēmumiem, gan privātpersonām. Man pašam patīk būt dabā, tāpēc priecājos, ka cilvēkiem mans piedāvājums interesē.
Pirkumu grozs ir tukšs.
